Pēc Krētas- Mikēnu kundzības sabrukuma (ap 1200.g.) feniķieši pārņem Vidusjūras tirzniecību. Lai gan viņiem nebija savas valsts, bet gan tikai nestabila pilsētvalstu savienība, feniķiešiem bija augsti attīstīta kultūra un tirdznieciski sakari Vidusjūras reģionā. Valdnieka Hirama I (969.-936. g. p. ē.) valdīšanas laikā Tīra kļuva par ievērojamāko feniķiešu metropoli. Amatnieku ražojumi un kuģu būvētāju prasme sasniedza augstu līmeni. Feniķijas ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas bagātības noteica to, ka liela daļa tās iedzīvotāju kļuva par tirgotājiem. Daudzās Vidusjūras piekrastes pilsētās bija izveidotas pastāvīgas feniķiešu tirdzniecības faktorijas.

Ārpus pilsētām klasiski agrāra sabiedrība, nodarbojās ar zvejniecību, audzēja kviešus, miežus, sezamu, zirņus, lēcas, pupas, kāpostus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, ķirbjus, redīsus. Svarīgu vietu dārzkopībā ieņēma vīnogu audzēšana un vīna darīšana. No augļiem dominēja dateļpalmas, granātāboli un vīģes. Visai attīstīta amatniecība (ar plašu vergu darbaspēka izmantošanu), stikla ražošana un metālapstrāde. Tirgojās ar stikla izstrādājumiem, papirusu, zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu u.c. precēm.

Eksportpreces : stikla izstrādājumi, purpurā krāsoti audumi, vairumā ražoti metālizstrādājumi ar mezopotāmiešu, ēģiptiešu un Mazāzijas motīviem (jauktā kultūra).

Tā sagadījās, ka feniķiešu „zelta laiki” sakrita ar citu valstu un tautu nelaimēm. Pēc Egejas civilizācijas (Mikēnu), Hetu norieta, Ēģiptes novājināšanās, sākās feniķiešu „pļaujas laiks”. Viņi pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu rezultātā panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Būdami teicami jūras braucēji, viņi spēja organizēt tobrīd riskantos jūras pārvadājumus. Sākumā viņi atjaunoja vairāk vai mazāk regulāru tirdzniecību starp Kipru un Egeju, bet vēlāk arī ar Ēģipti. Neskatoties uz to, ka arī feniķiešus nepārtraukti tiranizēja „jūras ļaužu” mežonīgie sirojumi pa Vidusjūru un tās piekrastes valstīm, viņiem soli pa soliem Levantā izdevās izveidot labi nocietinātas tirdzniecības pilsētas – Biblosu, Sidonu, Tīru. Tas ļāva nodrošināt pat tik tālus jūras pārvadājumus kā vara un alvas piegādes no attālajām Spānijas raktuvēm. Līdz ar to tika nodrošināta progresīva darba rīku un ieroču uzlabošana, tājēdādi kāpinot darba ražīgumu it visās saimnieciskajās jomās. Šis ir viens no piemēriem, kā revolucionāras inovācijas kādā jomā rada garu citu inovāciju ķēdes reakciju, kuru rezultātā radikāli pārveidojas visa civilizācija, tās dzīves apstākļi kopumā. Fēniķiešu organizētā tirdzniecība zēla un plauka, ļaujot viņiem gūt milzīgu tirdzniecības un starpniecības peļņu līdz ap 680.-670.g. pr.Kr. Vidusjūras austrumu piekrastē arvien vairāk pastiprinājās Asīrijas ekspansija.