Artstudio

Author: Mazulis

pretsāpju medikamenti

Kādos gadījumos vajag veikt gudrības zoba ekstrakciju?

Gudrības zobi jeb astotie zobi cilvēkiem izšķiļas vidēji 20 gadu vecumā. Tie var parādīties pilnībā, daļēji vai neparādīties vispār. Taču to šķilšanās nereti var radīt daudz nepatīkamu emociju un sagādāt problēmas. Tā teikt “gudrības zobi ne vienmēr ir gudri”. Tas saistās ar to, ka evolūcijas gaidā cilvēku ikdienā ir parādījusies mīkstāka pārtika un tie ir zaudējuši vietu žokļa kaulā. Tieši tāpēc diezgan bieži sanāk dzirdēt, ka kādam ir nepieciešama gudrības zoba raušana jeb tā saucamā zobu ekstrakcija. Bet kādos gadījumos to vajadzētu veikt? Atbildi uz šo jautājumu jums sniegs Dr. Jūlijas Katkevičas diennakts zobārstniecība (https://diennaktszobarstnieciba.lv).

Spiediens uz blakus esošiem zobiem

Dažreiz mēdz gadīties tā, ka gudrības zobi žoklī atrodas nevis vertikāli, kā tiem vajadzētu būt, bet horizontāli. Šādā veidā tie rada spiedienu uz zobiem, kas atrodas blakus un var izraisīt to deformāciju vai kādu citu nopietnu saslimšanu.

Kariozi gudrības zobi

Gudrības zobos, tāpat kā pārējos zobos, var rasties kariess, un tā sekas arī ir tikpat sliktas – var veidoties pulpīts, abscess un citas saslimšanas. Tāpēc tas ir jāārstē. Taču gudrības zobu plombēšanu veic ļoti reti, jo karioza zoba daļa var atrasties zem smaganas un tai nav iespējams piekļūt. Līdz ar to parasti kariesu gudrības zobos ārstē ar gudrības zobu ekstrakciju.

Smaganu iekaisumi

Bieži vien gudrības zobi izšķiļas tikai daļēji. Tādos gadījumos smaganā var veidoties kabata, kur viegli sakrājas ēdiena paliekas. Tas kalpo par labvēlīgu vidi baktērijām un citiem mikroorganismiem, tāpēc tajā vietā veidojas iekaisums. Tādā gadījumā gudrības zoba izraušana būtu vienīgais risinājums.

Zobs zem smaganas

Mēdz gadīties arī tā, ka gudrības zobs iekaist vēl esot mīkstajos audos jeb zem smaganas. Tādā gadījumā smaganā veidojas iekaisums – parādās tūska, pampums un strutas. Tas ir ļoti nepatīkami un bīstami, jo iekaisums var izplatīties arī tālāk.

Kā saprast, ka gudrības zobs ir jārauj ārā?

Gudrības zobu noteikti vajadzētu likvidēt, ja ir izveidojies kāda no iepriekš minētajam problēmām. Par tām var liecināt sāpes – gan asas, gan spiedošas, pampums, tūska, grūtības atvērt muti, citu zobu deformācija vai smaganu apsārtums. Ir svarīgi arī zināt, ka pati gudrības zobu šķilšanās var izraisīt virkni nepatīkamu simptomu – sāpes, nogurums, paaugstināta ķermeņa temperatūra. Tāpēc uzreiz pamanot, ka jums aug gudrības zobs, būtu ieteicams doties pie sava zobārsta, lai noskaidrotu, vai zobs ir novietots pareizi, tas ir vesels un vai tas netraucē citiem zobiem.

aizsnidzis lukturis

Feniķiešu tirdzniecības paradumi

Pēc Krētas- Mikēnu kundzības sabrukuma (ap 1200.g.) feniķieši pārņem Vidusjūras tirzniecību. Lai gan viņiem nebija savas valsts, bet gan tikai nestabila pilsētvalstu savienība, feniķiešiem bija augsti attīstīta kultūra un tirdznieciski sakari Vidusjūras reģionā. Valdnieka Hirama I (969.-936. g. p. ē.) valdīšanas laikā Tīra kļuva par ievērojamāko feniķiešu metropoli. Amatnieku ražojumi un kuģu būvētāju prasme sasniedza augstu līmeni. Feniķijas ģeogrāfiskais stāvoklis un dabas bagātības noteica to, ka liela daļa tās iedzīvotāju kļuva par tirgotājiem. Daudzās Vidusjūras piekrastes pilsētās bija izveidotas pastāvīgas feniķiešu tirdzniecības faktorijas.

Ārpus pilsētām klasiski agrāra sabiedrība, nodarbojās ar zvejniecību, audzēja kviešus, miežus, sezamu, zirņus, lēcas, pupas, kāpostus, ķiplokus, sīpolus, gurķus, ķirbjus, redīsus. Svarīgu vietu dārzkopībā ieņēma vīnogu audzēšana un vīna darīšana. No augļiem dominēja dateļpalmas, granātāboli un vīģes. Visai attīstīta amatniecība (ar plašu vergu darbaspēka izmantošanu), stikla ražošana un metālapstrāde. Tirgojās ar stikla izstrādājumiem, papirusu, zeltu, vergiem, ziloņkaulu, alvu, varu, svinu, tekstilu u.c. precēm.

Eksportpreces : stikla izstrādājumi, purpurā krāsoti audumi, vairumā ražoti metālizstrādājumi ar mezopotāmiešu, ēģiptiešu un Mazāzijas motīviem (jauktā kultūra).

Tā sagadījās, ka feniķiešu „zelta laiki” sakrita ar citu valstu un tautu nelaimēm. Pēc Egejas civilizācijas (Mikēnu), Hetu norieta, Ēģiptes novājināšanās, sākās feniķiešu „pļaujas laiks”. Viņi pakāpeniski sāka atjaunot laupītāju postījumu rezultātā panīkušo tirdzniecību Vidusjūras austrumu daļā. Būdami teicami jūras braucēji, viņi spēja organizēt tobrīd riskantos jūras pārvadājumus. Sākumā viņi atjaunoja vairāk vai mazāk regulāru tirdzniecību starp Kipru un Egeju, bet vēlāk arī ar Ēģipti. Neskatoties uz to, ka arī feniķiešus nepārtraukti tiranizēja „jūras ļaužu” mežonīgie sirojumi pa Vidusjūru un tās piekrastes valstīm, viņiem soli pa soliem Levantā izdevās izveidot labi nocietinātas tirdzniecības pilsētas – Biblosu, Sidonu, Tīru. Tas ļāva nodrošināt pat tik tālus jūras pārvadājumus kā vara un alvas piegādes no attālajām Spānijas raktuvēm. Līdz ar to tika nodrošināta progresīva darba rīku un ieroču uzlabošana, tājēdādi kāpinot darba ražīgumu it visās saimnieciskajās jomās. Šis ir viens no piemēriem, kā revolucionāras inovācijas kādā jomā rada garu citu inovāciju ķēdes reakciju, kuru rezultātā radikāli pārveidojas visa civilizācija, tās dzīves apstākļi kopumā. Fēniķiešu organizētā tirdzniecība zēla un plauka, ļaujot viņiem gūt milzīgu tirdzniecības un starpniecības peļņu līdz ap 680.-670.g. pr.Kr. Vidusjūras austrumu piekrastē arvien vairāk pastiprinājās Asīrijas ekspansija.

zīme, kas vēst par līkumotu ceļu

1. pasaules karš

Pirmais pasaules karš. Politiskās sistēmas kļuva nežēlīgas un tiecās pēc varas, jo pirms pirmā pasaules kara militāri attīstītās valstis izveidoja savu politisko sistēmu , radot apvienības, katra savam mērķim. Apvienība, kura apvienoja blokā Vāciju, Austroungāriju un Itāliju saucās Trejsavienība. Bet tai pretstatā Antantes kara bloks, kas apvienoja Krieviju, Lielbritāniju, ASV un Franciju. Bija acīmredzams ,kā katrai valstij bija savi mērķi pirms karš bija sācies. Ir zināma patiesība, ka karojot bagātiem ,mirst nabagi. Karš dažiem sociāliem slāņiem bija finansiāli izdevīgs – tam ekonomiskām sistēmām kuri guva peļņu no apbruņošanas sacīkstēm (piemērām, bankas sistēmas, kas deva aizdevumus karojošam pusēm).

Ziņa par kara pieteikumu izraisīja sajūsmu, un savas valsts dalību atbalstīja pat Eiropas sociālisti. Kara sākumposmā patriotiskā noskaņa sita augstu vilni. Piemēram, britu militārais korpuss līdz 1916. gadam tika papildināts tikai ar brīvprātīgiem. Karojošās tautās valdīja uzskats, ka tas būs ātrais karš, bet īstenība šīs karš pārvērsās ilgā karā, kuram pat nebija galu galā mērķa; bezmērķa karš.

Karš un tā izraisītais posts, bads un epidēmija prasīja ļoti daudz dzīvību. Iesākumā frontēs valdīja patriotisks noskaņojums, frontinieki tika godāti kā varoņi. Taču tad sāka pienākt ziņas par tuvinieku nāvi, aizvien biežāk trūka pārtikas, civiliedzīvotāji nereti zaudēja pajumti pēc gaisa uzlidojumiem. Pēc tam sākas pretkara demonstrācijas un streiki. 1918. gadā novembrī karš bija beidzies.

Ilgi gaidītais miers par patiesu izlīgumu tā arī nenodrošināja – Versaļas līguma noteikumi veicināja jauna pasaules kara neizbēgamību.

Karš noteica to, ka krasi samazinājās cilvēka dzīvības vērtība. Zaudējumi bija milzīgi: 10 miljoni nogalināto un vairāk par 20 miljoniem – invalīdu. Liela daļa cilvēku zaudēja jebkādas ilūzijas. Nāca atskārta, kā gaišo ideālu un patriotisko lozungu aizsegā daudzi valstsvīri un diplomāti bija ciniski īstenojuši savtīgos mērķus un realizēja politiskās intrigas. Līdz ar to neglābjami zuda ticība ideāliem.

Powered by WordPress & Theme by Anders Norén